[Ievads: Amanito]
Ei... Okei (Sēne)
[Pants: Amanito]
Izlīdu no sūnām savas sporas es te parepot (Čau)
Pūlis aiziet sūdā pat, ja nevar šito sagremot
Es saražoju tik daudz, lai ziemā nesalst man abas rokas
Kaut ko par to, ka tekstus rakstīt man ir dabas dots
Nāksies noraut seju nost, ja centies mani atmaskot
Es īsts vai vismaz īstāks par visu, kas ir tepatās, ko
Pūlis kratās tā it kā tam būtu bitīt matos
Logi, liekas, tūlīt izbirs
Tu dzirdi to divus kvartālus tālāk
No šitās vietas, liek tev paklausīties atnākt
Kā pabļaustos, lai atlaistu visu, kas galvā sakāpis
Es tik kāpju augstāk par to, atstāju pats te savu garšu
Zēni mainās ar rindām, scēna tā kā Aukstais karš (Eu, šitais labs)
Mani vārdi nav zelts, tie nav pat sudrabs vai pat varš
Tad kāpēc skaties uz mani tā it kā es būtu garš?
Tāpēc, ka es nereāls, kā purvs, kur tev trūktu varžu
Džeki smērējās no shēmām, kuras spļauju tā kā harču
Un sūdā aiziet viss tavs hatons
Džekiem galdā vairāk sniega nekā manos matos
Jā, es pats reizēm bez miega lieku komatus sev pantos
Bet nepareizi, jo sešinieks man eksāmenā valodas
Plus vēl draudzējos ar putniem, sanāk pieradināt baložus
Tāpēc viegli skriet man padodas, slieka lien uz priekšu karot
Pat ja dali divās daļās, jauna izaugs abos galos
Es pierakstu dziesmai piedzi tepat zem tavas palodzes
Pietiekamu mielastu dabūt man sanāks darot
Es iepisu rindas simtpiecdesmit tikai divos pantos
Iedod man iemeslu vienu, kāpēc man būtu jādodas
To ceļu, kuru daudzi iet, bet nezina, kur tie atrodas, ei
[Nobeigums]
Tieši tā
Melnezera grāmata
Ama-Ama-Amanito, fuyak
Anša bīts, Netīrās cilpas