[Intro]
Redzu vecus
Kadrus kā ķinī ticis
[1.pants: Melikols]
Tēvs gleznotājs ar gumijas lecamauklu rokā
Pamanot to kā viņš pret sienu mezdams traukus mokās
Es jutu bailes, jo tobrīd viņā ļaunums modās
Un acumirklī, zilām svītrām, tika mans augums noklāts
Ķermeņa muguras daļu man kā gleznas audumu rotāt
Tā bija kā norma, ja tam kaut kas dzīvot baudu nomāc
Pluss, piespiedu kārtā nācās dūrēm kaulus nobrāzt
Ja man par smagu sāpes panest, viņš no jauna plosās
Kad piepumpējos savā pagalmā uz akmeņiem tieši
Un zemes virsma dūrēm ādu kā ar skalpeli griež
Dziļi iekšā aizķeros aiz tiem fragmentiem bieži
Tie reizēm sirdī kā ar naglu caur paleti bliež
Es nebiju čalītis, kuram puncītis ar bombongām pildās
Man bija jācīnās kā Džekijam Hongkongas filmās
Sirds ar naidu piepildās, kad mamma spārda pa zemi
Un jau pēc brīža tētis dauza gan māti, gan tevi
Ar skatienu vien, viņš panāca to, ka biežāk rokas trīc
Jo mani zīlītes ēda nost kā [?] brokastīs
Es priekš viņiem abiem biju tā kā plīša lācītis
Var gan samīļot, gan dusmās sākt pa grīdu spārdīt
Bet lai arī man nācies bieži sāļas lāses atklepot
Tajā pat laikā iemācījos to kā sāpes sagremot
Es iemācījos paklusēt kad māti apņemot
Spirta smaka nāsis apceļo, jo mani mājās gaida glāze paceļot
[piedz.: Skutelis] x2
Man bija grūtības dažas, es tās pārvarēju pats
Tās nedevās projām pašas
(Visi mainās ar laiku)
Bet manas rētas mani padarīja skaistu
[2.pants: Eliots]
Tas bija sen, toreiz modē bija flaneļa krekli
Es tikai sāku pazīt Pļavniekus, paneļu pekli
Pirmā klasīte, draugi, jau toreiz lasīju daudz
Citi prasīja naudu faņķikiem un klasītes mauca
Mēs bijām tādi jaukumiņi, mazi kā zīles
Un katru dienu mūs kāds aplaupīja ar nazi pie rīkles
Tas ir normāli? Tā gāja gadi bez dzīves
No skolas nākot acis vaļā, ausis asas kā īlens
Kā antilopju mazuļi pie dzeršanas vietas
Cauri džungļiem no skolas veda ceļš katru dienu
Bet ielām nebija ne vainas, tur tikai atņēma saņus
Skolas gaiteņi bija sliktāki, jo saplēsa sapņus
Vardarbība ikdienā nav sviestmaižu kastītes
Mani sagruzīja daudz vairāk, nekā ieskaišu atzīmes
Man stress ir asinīs, es nemaz savādāk nemāku
Bet vairs negribu bēgt ne litrā, ne gramā, ne repā
Bailes nogulsnējās sirdī tā kā holesterīns
Lai tās iznīdētu, sāku radīt protesta rīmes
Dažreiz tie bija tikai tukši ponti uz bīta
Bet tas palīdzēja saraut pušu kompleksu tīklu
Es gan mēģināju aizmirsties, gan bēgu no sevis
Bet zinu, ka spēšu izravēt tos visus grēkus no sevis
Esmu flirtējis ar bezdibeni un maldījies kā lohs
Es tomēr nenopisos kā Dana Skallija un Fokss
[piedz.: Skutelis] x2
Man bija grūtības dažas, es tās pārvarēju pats
Tās nedevās projām pašas
(Visi mainās ar laiku)
Bet manas rētas mani padarīja skaistu
[3.pants: Skutelis]
Daudz man ir, maz man vajag visu un tagad
Jaunības maksimālismā pētīju visuma dabu
Netikumi tā kā gopņiki sita pa kabatu
Bet es meklēju to kas manī mita un atradu
Pa ceļam bojājot nervus un aknas
Ejot pa apli es mācījos likt tekstus uz takts
Un tagad esmu uz vakts, jo manas pagātnes kļūdas
Ir daļa no manis un tās nav atkārtot grūti
Lelle nelabā rokās
To es redzu tev sejā, kad tev nesanāk nokāpt (jā)
Lidojot ir grūti nokāpt uz zemes
Kā lai nokāpj, kad deguns tev ir kokā kā dzenim
Dakteri kabinetos un baznīcā sveces nav
Flirtē grozot pakaļu kā mašīna uz ledus
Pazust būtībā vai baudīt būtības augļus
Mani dēmoni sēž stūrī un raud
[piedz.: Skutelis] x2
Man bija grūtības dažas, es tās pārvarēju pats
Tās nedevās projām pašas
(Visi mainās ar laiku)
Bet manas rētas mani padarīja skaistu