[Intro: KasPis]

Nebrīve

[1.pants: KasPis]

Tev prasīs: "Kas tas tāds?

Četrus gadus vienā klasē atstāts

Jau rūdīts uz domām kā asprātis

Tēva dotā nauda aug uz paplātes

Dēliņš paliek bezkaunīgs un apmāts, kamēr pazūd saprāts

Jau piecpadsmit gadus kapāts, bet jau pirms gada bija kriminālās lapās

Strādājis par kapraci, uz neatgriešanos, es esmu atklāts

Nebrīvē pavadītie gadi bija kā duncis viņa aknās

Zināšanas pakāsa, viņš palika kā šakālis

Vienīgi vēl miesīga māte stāvēja tam blakām

Noplukuši tā kā plakāts, drēbēs platās

Ģīmis saskābis, tā it kā gabalos sasprāgs

No ģimenes vairs nepalika pat ķimenes

Ja nu vienīgi dāvanas, no iepriekšējās dzimenes

Un laime kas izkūpēja gaisā un tagad gaisā rotē

Kā torpēda kas iesprūdusi pagātnes flotē

Auksts un pliekans, ka pat saskrien siekalas uz mēles

Kā rutīna no seklas azartspēles

Sviedri viņu aprij kā dēles

Viss, kas šķebināja, viss tas krājās uz mēles

Pārmetumi, pavēles – tās asas viņus sadzēla

Tagad bija tā sērija, kas rosināja karu

Bumba lido garām vārtiem, tā kā Kaladzei

Pēc izskata vairāk līdzinājās kamikadzei

Mērķi – tie sabruka, tēvs sāka dzert

Māte nēsāja parūku, pats staigāja ar bazuku

Pie sāniem un tā smalki izpētot ārieni

Pacietība zūd kā spēks no kuluāriem

[2.pants: Eliots]

Es pazinu vienu čali, kam [?] bija [?]

Viņš sēdēja Admirālītī, pie šņabja un aļika

Vēsi ripinādams automātā naļiku kā kaļikus

Kamēr paziņas palika pret čali aizdomīgas

Katram ko viņš satika, teica: "Aizdod man trīs latus"

Atdošu rīt, dodu zobu, apsolu, vīrs un vārds

Sasodīts, ja tie būtu tik trīs

Bet parādu saraksts bija garāks kā arābu pasakas

Tad tu pieķer sevi azartspēļu varā un bads

Sāk novērsties no tevīm, kad tu noskrējies netīrs un noslēdzies sevī

Skraidi nolemts un nedzīvs

Nepārtraukti meklēdams ko nospert vai medīt

Tad tu nospied pa pogām un tad rokas vairs netrīc

Un ja noveicas, tad turās kādu momentu kredīts

Algas dienas naktī, kastē ielocīta alga

Labāk sēdēt aiz restēm, nekā vienrocim uz grauda

[Outro]

Kaifs ne?