Kā reiz nozaga ozolam lapas, jūlija vidū

Tā uz pasaules malu, tevi klusējot aizveda cits

Kā uz atvadām līst, un zini man septembra lietū

Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola zars

Kā uz atvadām līst, un zini man septembra lietū

Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola zars

To vēl pieminu, vienu no dažām laimīgam dienām

Kad mani skāra, kā veldze tavs atvadu skūpsts

Un kas man par to, par to, ka cits manā vietā

Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc

Un kas man par to, par to, ka cits manā vietā

Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc

Un ja nu kādreiz, es sapņoju ilgajās pilnmēness naktīs

Pienāks tā diena, kad sirdi tu blakus man liec

Žēl nav vairs, kas tic, un dzērves prom aizlido tālē

Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars

Žēl nav vairs, kas tic, un dzērves prom aizlido tālē

Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars